LAT
Pieturvieta- Melnalkšņu mežs
Melnalkšņu meži sastopami uz auglīgām vai vidēji auglīgām pārmitrām kūdras augsnēm gruntsūdeņu izplūdes vietās, pārplūstošās ieplakās, upju un ezeru palienēs, kā arī purvu malās. Pateicoties hidroloģiskām īpatnībām, melnalkšņu meži ir plaši izplatīti, kaut arī šī ekosistēma cilvēka darbības rezultātā stipri cietusi no mežu nosusināšanas.
Dabiskos melnalkšņu mežos vērojamas savas īpatnības, un tie var būtiski atšķirties pēc augšanas vietas un vairākiem ekoloģiskajiem rādītājiem. Melnalkšņu mežus upju un ezeru palienēs raksturo krasas sezonālās ūdens līmeņa svārstības, kā rezultātā no ārienes tiek saņemtas papildus barības vielas, kas rada īpaši auglīgus augšanas apstākļus. Mežiem intensīvas gruntsūdeņu izplūdes vietās raksturīgs pastāvīgi caurplūstošs ūdens, un nav tik izteiktas sezonālās ūdens svārstības, šie biotopi ir ļoti staigni. Savukārt, melnalkšņu mežos purvu malās praktiski nenorit gruntsūdens plūsma, ūdens līmenis ir pastāvīgi nemainīgi augsts, tas veicina augsnes skābuma palielināšanos un nabadzīgu augšanas apstākļu veidošanos. Sugu sastāva un ekoloģijas ziņā šādi meži tuvinās skujkoku mežiem, koku stāvā piemistrojumā ir purva bērzs, bet no augiem sastopamas sugas mazāk raksturīgas melnalksnājiem, vairāk – pārmitriem priežu mežiem, zāļu un pārejas purviem – sfagni, mellenes, purva vārnkāja, purva cūkausis.
Kā tie izskatās?
Melnalkšņu mežos ir labi attīstīts koku, krūmu, lakstaugu un sūnu stāvs. Izplatītākā koku suga ir melnalksnis, bet var dominēt arī pūkainais vai āra bērzs, kopā ar eglēm, ošiem. Oša piemistrojums sastopams bagātākās augsnēs un nodrošina papildus ekoloģiskās nišas sugām, kuru eksistence atkarīga no mitruma un barības vielām bagātās oša mizas. Melnalkšņu mežos vismaz vairākās paaudzēs kokaudzi veidojuši melnalkšņi, vai arī tās izcēlušās saistībā ar melnalkšņu dominētām audzēm.
Atšķirīgais mitrums un noēnojums nodrošina iespēju līdzās pastāvēt ekoloģiski dažādām sugām, tādēļ šie meži ir ļoti daudzveidīgi. Mitrajās vietās dzīvo vienas sugas, uz ciņiem citas. No lakstaugiem un krūmiem biežāk sastopama parastā niedre, purva skalbe, parastā mazlēpe, papardes, parastā zeltene, purva madara, augstais grīslis, bebrukārkliņš. Bioloģiski šādā biotopā kokaudzei jāiztur ļoti spēcīga lakstaugu konkurence, kas īpaši pastiprinās kailcirtes rezultātā.
Vecos melnalkšņu mežos nereti iespējams uz veco koku stumbriem atrast retus un unikālus ķērpjus, piemēram, caurumoto menegāciju. Uz augstajiem ciņiem aug tādas citviet jau izzudušas sūnas kā trejdaivu bacānija, tūbainā bārkstlape.
Melnalkšņu meži ir labvēlīga vide daudzām putnu sugām. Mitros melnalkšņu mežos sastopams retais trīspirkstu dzenis. Savu patvērumu šeit rod gan sīkie plēsēji – meža caunas un jenoti, kas medī abiniekus un grauzējus, gan lielie pārnadži – staltbrieži un aļņi, kas agri pavasaros gar melnalksnāju tērcītēm mielojas ar pirmajiem svaigajiem asniem.
Dabiskie traucējumi melnalkšņu mežos
Melnalkšņu meži ir pastāvīgi slapji, nedegoši meži, pakļauti biežām ūdens līmeņa svārstībām un plūdiem. Līdzīgi purviem, tie uzkrāj lielus ūdens krājumus, kurus sausākos periodos pakāpeniski atdod.
No dabiskiem traucējumiem raksturīgas ūdens līmeņa svārstības, vējgāzes, meža pašizrobošanās procesi, dzīvnieku postījumi. Plūdi norisinās ik sezonu agrā pavasarī sniega kušanas un palu laikā. Melnalkšņu mežos sastopamā augu un dzīvnieku valsts ir šauri pielāgojusies konservatīviem dzīves apstākļiem, kurus raksturo mērens noēnojums, pastāvīgi augsts augsnes un gaisa mitrums, daudz trupējošas koksnes dažādās sadalīšanās pakāpēs, kā arī regulāra barības vielu ieplūde ar palu ūdeņiem. Tas nodrošina dinamisku līdzsvaru un sugu pārvietošanās iespējas biotopa iekšienē, pateicoties tā nesaslēgtajai, mozaīkveida struktūrai. Kad pavasara pali ir beigušies, melnalksnājā attīstās bagātīga veģetācija, ko zemsedzē visbiežāk veido grīšļi.
Lielu vecumu sasniegušie koki ar laiku nokrīt vai arī tos izgāž vējš. To vietā rodas pavism neliels klajums – lauce. Tukšo vietu ieņem jaunie melnalkšņi, kas parasti atjaunojas no dzinumiem uz ciņiem. Jaunās atvases jau gaida, kamēr radīsies to straujākai attīstībai piemēroti apstākļi. Arī aļņi, apgraužot kociņus, ļauj augt un izplesties citiem.
Dabiskie traucējumi melnalkšņu mežā notiek ik sezonu un ietekmē tikai nelielus, mozaīkveida laukumus. Liela mēroga dabisko traucējumu šajos mežos nav, tie ir pārāk slapji, lai degtu, tāpēc piemērotos apstākļos var pastāvēt dabiski nepārtraukti tūkstošiem gadu.